Lai veiksmīgi iekļautos vietējā sabiedrībā, dažādu etnisko grupu pārstāvjiem ir jāmācās konkrētās valsts valoda un jāciena tās kultūra, ir pārliecināta Jūlija Peškova – skolotāja no Ukrainas, kura patvērumu no kara kopā ar bērniem ir radusi Latvijā. Viņa padalījās savā integrācijas pieredzē ar mācību “Skatu Punkti” dalībniekiem.
Izrādās, pusotra gada laikā Latvijā sieviete ir saskārusies ar diskrimināciju šī vārda vistiešākajā nozīmē, turklāt vairākkārt. Parasti tā izpaudusies kā publiska pazemošana. Taču vienā no šādām reizēm viņa saņēmusi arī nāves draudus. Kaut tie izteikti digitālajā vidē, Jūlija šo pieredzi vērtē kā ļoti sāpīgu. Apsvērusi arī iespēju vērsties ar sūdzību valsts tiesībsargājošajās instancēs. Taču pārdomāja. Iemesls – lai arī pašas piedzīvotais, kā arī tautiešu negatīvie pieredzes stāsti par liegumu saņemt noteiktus pakalpojumus, fizisku ietekmēšanu u.tml. biedē, viņai neesot pārliecības, ka vainīgie saņems pelnītos sodus.
“Esmu dzirdējusi dažādus ukraiņiem adresētus pārmetumus, tostarp parazitēšanu uz pabalstiem. Tomēr vēlos uzsvērt divas lietas. Pirmkārt, mēs nebēgam no dzimtenes labākas dzīves meklējumos. Mēs bēgam no kara, ko nenovēlu piedzīvot nevienam! Otrkārt, mēs, ukraiņi, līdzīgi kā jūs, latvieši, esam ļoti dažādi. Arī vērtību sistēma mums ir atšķirīga,” uzsver Jūlija.
Viņa ļoti novērtē Latvijas atbalstu bēgļiem. Tā kā ieradās šeit ar vienu somu, pirmajos mēnešos gan pabalsti, gan pārtikas pakas un cita palīdzība viņai bijis liels atspaids. Taču sieviete atzīst, ka darba tikums viņai nav svešs, jo ir pieradusi gan sevi, gan savu ģimeni nodrošināt pati. Iespējams, tieši šī vēlme strādāt ir palīdzējusi viņai atrast darbu savā specialitātē. Proti, ja sākotnēji Jūlija iztiku Latvijā pelnīja, strādājot dažādus gadījuma darbus, šobrīd viņa ir skolotāja palīgs Ulbrokas vidusskolā, kur vada arī ukraiņu valodas pulciņu.
Paralēli sieviete aktīvi mācās latviešu valodu. Viņa ir jau veiksmīgi nokārtojusi A1 un A2 līmeņa valodas eksāmenus, taču pie tā apstāties neplāno, jo mērķis ir iegūt C līmeņa sertifikātu, kas pavērs plašākas darba iespējas tieši izglītības jomā.
“Jā, tas prasa laiku un pacietību. Tomēr pat tad, ja atgriezīšos mājās pēc pāris mēnešiem vai gada, šīs zināšanas būs mana bagātība, jo latviešu valoda ir patiesi skaista!” tā Jūlija.
Latviešu valodu aktīvi apgūst arī viņas bērni. Un tas nav tikai tāpēc, ka mācības visās Latvijas skolās notiek valsts valodā. Sieviete atklāj, ka bērniem ļoti pietrūkst socializēšanās iespējas, ko lielā mērā ierobežo tieši valodas barjera – liela daļa viņu vienaudžu Latvijā nezina krievu valodu, bet viņi paši vāji zina angļu valodu.
Jautāta par nākotnes plāniem, Jūlija atzīst, ka neziņa par nākotni ir ļoti liela. Tomēr jau pirmajās kara nedēļās, kas aizvadītas lielākoties pagrabā, viņa sapratusi – plānot savu dzīvi vairākus gadus uz priekšu ir bezjēdzīgi, jo kuru katru brīdi kāds šos plānus var izjaukt: “Ir jādzīvo šodien un tagad, jo, ja rokas ir savā vietā un galva uz pleciem, naudu rītdienai var nopelnīt vienmēr.”
